Please click here to leave an anniversary message (in any language you choose). You do not need to be a member of Lowlands-L to do so. In fact, we would be more than thrilled to receive messages from anyone. Click here to read what others have written so far.
What’s with this “Wren” thing?
The oldest extant version of the fable
we
are presenting here appeared in 1913 in the first volume of a two-volume anthology
of Low
Saxon folktales (Plattdeutsche
Volksmärchen “Low German Folktales”)
collected by Wilhelm Wisser (1843–1935). Read
more ...
Paceplītis ligzdu bija pārvadāšanas novietnē. Kādu rītu vecāki abi bija jālido.
Gribēja saņemt kaut ko, lai pabarotu savu bērnu, un atstāja bērnu
vienu pašu.
Bet vēlāk tēvs nāca mājās vēlreiz.
„Kas noticis šeit?” jautāja. „Kas nekaitētu jums, bērni? Jūs esat
visu ļoti nobijies!”
„Ak, Tēv!” putnēniem atbildēja, „Tikai nāk vairāk nekā šeit liels
bubulis. Izskatījās tik ļauns un briesmīgs! Skatījās ar savām lielajām acīm
mūsu ligzdu. Tāpēc
mēs esam kļuvuši tik nobijušies!”
„Ah!” teica tēvs, „Kur viņš ir devusies tagad?”
„Nu,” putnēniem atbildēja, „aizgāja tur lejā.”
„Pagaidiet!” tēvs teica, „Es viņam sekoju. Klusums sevi, bērni! Gribu noķert
viņu.” Tad aizlidoja aiz sevis.
Kā lidoja ap stūri, ieraudzīja lauva, kurš bija pastaigas gar tur.
Bet paceplītis nebija bail. Apsēdās uz lauvas muguras un sāka lamāt:
„Ko tu meklē manu māju?” teica, „tik daudz, ka mani dārgie bērni ir tik nobijies
tagad?”
Lauva nepievērsa nekādu uzmanību uz viņu un turpināja staigāt.
Pārdrošu putniņš vēl vairāk kļuva dusmīgs dēļ, un tas kliedza vēl skaļāk,
„Tev nav nekādu tiesību iet uz turieni, tev saku! Un, ja iet uz turieni atkal …” teica, „tad redzēsi. Man tiešām nepatīk, ka …” teica un izvirzīja viens
no kājām, „bet varētu pārraut tavs mugurkauls ar vieglumu!”
Tad lidoja atpakaļ uz ligzdu.
„Nu, bērni!” teica, „Iedevu viņam mācība. Viņš dara neuzdrošinājās atgriezties
šeit.”
Frontpage
[Normal
Spelling] 
